Vecākiem, kas raksta pilngadīgiem pieaugušajiem,

Ērika Ēriksona psihosociālās attīstības teorijā "ģenerativitāte pret stagnāciju" ir norādīts kā vidējā pieaugušā vecuma galvenais uzdevums - tieksme dot ieguldījumu nākamajām paaudzēm un atstāt paliekošu mantojumu. Vecākiem tas bieži izpaužas kā vēlme nodot tālāk ne tikai materiālo bagātību, bet arī vērtības, stāstus, grūti iegūto gudrību un ģimenes identitāti. Izaicinājums ir darīt to tādā veidā, kas respektē jūsu pieaugušā bērna autonomiju, nevis grauj to ar pēcnāves audzināšanu.

Pētījumi par pieaugušo vecāku un bērnu attiecībām identificē izšķirošu pāreju, kurai vajadzētu notikt starp vēlu pusaudža vecumu un agrīnu pilngadību: pāreju no hierarhiskas autoritātes uz savstarpējām pieaugušo attiecībām. Apmierinošākās pieaugušo vecāku un bērnu attiecības raksturo savstarpīgums, savstarpēja cieņa, kopīgas pieaugušo rūpes un spēja redzēt vienam otru kā sarežģītus indivīdus, nevis fiksētas lomas.

Jūsu pēdējam ziņojumam ir jāatspoguļo šīs vienaudžu līmeņa attiecības. Tā vietā, lai teiktu “Lūk, kas tev jādara ar savu dzīvi”, mēģiniet “Lūk, ko es esmu iemācījies, kas varētu būt noderīgs”. Tā vietā, lai teiktu: “Es vienmēr raizējos, ka tu...” izmēģiniet “Es apbrīnoju, kā tu tiki galā...” Šī lingvistiskā pāreja — no direktīvas uz reflektīvu, no rūpēm uz pārliecību — apliecina viņu kompetenci, vienlaikus ļaujot jums dalīties savā skatījumā kā cilvēkam ar garāku skatījumu uz dzīves loku.

Ne visas vecāku un pieaugušo bērnu attiecības ir tuvas un harmoniskas. Dažus sasprindzina veci konflikti, vērtību atšķirības, personības sadursmes vai nesadzijušas brūces. Jūsu pēdējā vēstule piedāvā iespēju izveseļoties, taču tikai tad, ja uz to vērsieties ar patiesu pazemību, nevis sevis attaisnošanu. Izlīguma pētījumi liecina, ka atvainošanā ir jāatzīst konkrēts kaitējums, jāuzņemas atbildība bez novirzīšanās un jāizvairās no piedošanas prasībām.

Konfliktu risināšanas sistēma

Daudzi vecāki cīnās ar spriedzi starp vēlmi nodot tālāk vērtības un ievērot savu pieaugušo bērnu tiesības uz dažādiem uzskatiem. Risinājums slēpjas mantojuma kā konteksta, nevis priekšraksta formulēšanā. Dalieties savās vērtībās kā "Tas ir tas, kas man bija svarīgi un kāpēc", nevis "Tam ir jābūt jums svarīgam". Piedāvājiet ģimenes vēsturi kā resursus savas identitātes veidošanai, nevis kā pienākumus, kas viņiem jāpilda.

1. piemērs: ciešas attiecības, kopīgas vērtības

"Dārgā Sāra, vērot, kā veidojat savu dzīvi, ir bijis viens no maniem lielākajiem priekiem. Ne tāpēc, ka darīji to, ko es gribēju, bet gan tāpēc, ka tu to darīji tik autentiski. Es redzu vērtības, kuras mēs centāmies tev iemācīt — laipnību, godīgumu, smagu darbu —, taču tu tās esi padarījis par savām tādā veidā, kādu es nekad nevarēju paredzēt. Tava pieeja bērnu audzināšanai atšķiras no manējās, un es domāju, ka tavi bērni ir pacietīgāki. Es uzzināju, ka jūs kopā ar viņiem redzat, ka jūs esat ne tikai mana meita, bet esi drosmīga, mammu.

2. piemērs: saspringtas attiecības, dažādas vērtības